Ja skatās uz citu tautu pieredzi, alkohola lietošana rādās tādā kā labākā gaismā – skat, kā itālieši smuki iedzer vīnu pie vakariņām, bet franči nemulst pie vīna glāzes jau pusdienās, bet viņi nenodzeras… Arī latvieši cenšas aizgūt normālas alkohola lietošanas tradīcijas, un dažiem tas arī izdodas, tomēr kopumā šķiet, ka mūsu tautā iedzeršanai ir ļoti melna garoza – tas tik bieži saistās ar totālu mēra sajūtas trūkumu, vardarbību, avārijām un citām nebūšanām.

Tas tāpēc, ka cilvēki nesaprot atkarību, nesaprot, ka tas ir psihisks process. Atkarība var būt uz dažādiem objektiem – alkoholu, cigaretēm, seksu, ēdienu. Taču visi nosauktie ir tikai subjekta neapzināti izvēlēti atkarības objekti, tie nevar būt ne objektīvi glābēji, ne vajātāji atkarības procesā.

Tad kāpēc cilvēki dzer?

Principā alkohola lietošana ir daudzu sociālu rituālu sastāvdaļa, tāpēc svarīgāks jautājums ir: nevis vai un kāpēc cilvēki vispār mēdz iedzert, bet – vai alkohols viņiem iegaršojas. Dažiem cilvēkiem tā iegaršojas, ka dzeršana ir skaistākais, kas ar viņiem var notikt! Ieskaitot paģiras. Dzerot viņi spēj izjust dzīvi. Es teiktu, ka alkoholisms nav viena slimība, tā ir tikai pazīme, kas līdzīga visiem šiem cilvēkiem – viņi nevar īsti tikt klāt savām ciešanām, tādēļ pie tām nonāk ar alkohola palīdzību.

Bet ir jau arī visādas citādas atkarības, kāpēc tieši jādzer?

Nē, atkarības nav visādas, atkarība ir tikai viena – un tas ir ļoti būtiski. Objekti, ar kuriem cilvēks savu atkarību var realizēt – tie gan ir daudz un dažādi, bet psiholoģiskais process “atkarība” ir viena. Un atkarīgs cilvēks var būt praktiski no visa!

Tomēr pierasts uzskatīt, ka alkohols ir īpaši slikts, ka tas posta dzīves! Piemēram, cilvēks taču nevar tā pārēsties vai pārstrādāties, lai kļūtu tik dīvains (bīstams, bezatbildīgs utt.) kā alkohola ietekmē!

Alkohols nav slikts, tas ir neitrāls. Un arī atkarība ir neitrāla. Ja cilvēks dzīvē kaut ko zaudē, viņam jāieiet atkarības fāzē, lai šo zaudējumu sadziedētu, tas ir pilnīgi normāls un vajadzīgs process. Atkarība kļūst slimīga jeb patoloģiska tikai tajā brīdī, kad cilvēks atkarības fāzē iestrēgst, neattīstās. Alkohols būtībā ir ļoti vienkārša ķīmiska viela, taču tā uz visiem cilvēkiem nebūt neiedarbojas vienādi – ja, piemēram, ciankālija iedarbība visiem būs vienāda, ar alkoholu tā nebūs.

Vienādais ir tikai tas, ka alkohols atver psihi, bet, kas no tās psihes nāk ārā, tas ir katram savs!

Taisnība, ka alkohols ir diagnosticētājs, tas parāda, kas cilvēkam ir iekšā – ja tur ir dusmas, tad, iedzerot virs normas, tās nāk ārā! Ideoloģija šajā brīdī saka: “Tas ir alkohols, kas to dara! Nevajag dzert, tad tā nebūs!” Bet patiesībā ne jau no alkohola nāk dusmas, alkohols tikai palīdz tām tikt ārā! Tāpēc tie, kuriem alkohols izraisa rāmu miegainību vai kādas nepatīkamas sajūtas, parasti neaizdzeras. Jo alkohols nav viņu partneris. Bet ir arī cilvēki, kuri grib “izslēgties” – dzīve viņiem šķiet tik grūta un nepatīkama, ka gribas ātri piedzerties un aizmirst. Kas ir svarīgi – alkohols vairāk iegaršojas tiem, kuri dzīvē ir zaudējuši, bet savus zaudējumus nav sadziedējuši, un tie palikuši kā tādi caurumi jeb zaudējumu krātuves. Šiem cilvēkiem vajadzīgs kaut kas, ko var izjust kā atbalstu – neapzinātais nodoms dzerot, ir atslābt un parādīt savu sāpi, itin kā ieritināties klēpī mammai un pastāstīt visu, kas uz sirds. Tāpēc es alkoholu saucu par “ceļojuma māti”, kura, lai kur tu arī atrastos (un kamēr atkarība nav kļuvusi patoloģiska), vienmēr nomierinās un noglāstīs, vienmēr iedos to, ko gaidi! Redziet, īstā māte ne vienmēr sniedz to, ko cilvēks gaida…

Foto: Flickr.com

Bet tam taču nav saistības ar katra cilvēka konkrēto māti? Drīzāk vispār ar zaudējumiem?

Nē, ne vienmēr tas saistīts ar konkrēto māti. Vispirms svarīgi ir saprast, ka alkoholu vairāk meklē vīrieši, precīzāk – cilvēka vīrišķā daļa. Ir divi patoloģiskās atkarības tipi: vīrišķais un sievišķais. Vīrišķais ir atkarīgais, jo vīrietis kopš seniem laikiem iemācījies dzīvot ekstremālos apstākļos – mežā, aukstumā, starp plēsīgiem zvēriem, kur viņš ir viens un nevienam nevar uzticēties. Un alkohols viņam ir kā “ceļojuma māte”, kā medikaments, ar kuru remdēt bēdas. Savukārt sievietes un cilvēka sievišķā daļa to nesaprot – kaut gan arī sievietes piedzīvo zaudējumus, tāpat kā vīrieši, vēsturiski viņas vienmēr dzīvojušas mājās. Bet mājās vienmēr ir arī citi cilvēki, piemēram, bērni, ar kuriem var izrunāties.

Sievietes vairāk mēdz izklačoties ar draudzenēm, nevis piedzerties kā vīrieši. Bet abi tipi rāda vienu ainu – ka cilvēkam ir kāds zaudējums dziedējams.

It kā jau klačošanās skaitās pieņemamāks veids kā dzeršana, tomēr tas ir relatīvi…

Tad sanāk, ka vīriešiem jāsāk klačoties, lai nevajadzētu dzert!

Jā, tas ir tas, ko māca dažādās atkarības pārvarēšanas programmās – vīriešiem māca sievišķo atkarības pārvarēšanas veidu: runāt, nevis dzert. Tas daudzkārt palīdz pret dzeršanu, jo alkoholu izkonkurē. Piemēram, Anonīmo alkoholiķu biedrības tradīcija ir tieši uz šo principu balstīta – pamatā ir patiess stāsts, kā 1937. gadā Nevadas tuksnesī satikušies divi neglābjami alkoholiķi. Abi inteliģenti cilvēki, taču pārmērīgās dzeršanas dēļ sevi jau norakstījuši. Taču satikušies, savā bezcerībā un izmisumā sākuši runāties, līdz pienācis vakars un…, viņi pārsteigti secinājuši, ka šodien nav dzēruši un arī negribas! Tā tapa šāda pašpalīdzības grupa, kas izkonkurēja alkoholu – vīrišķais atkarības realizācijas tips tiek izstumts, tā vietā nāk sievišķais, runāšana. Tēlaini izsakoties, ja kāds vīrietis nokļūst AA grupā, tas nozīmē, ka viņš atkal “ir mājās”…

Savā blogā tu raksti, ka “aiz katra dzeroša vīrieša stāv māte”. Kā to saprast?

Lai mazinātu risku iestrēgt atkarības fāzē vēlāk dzīvē, katra cilvēka pirmajam gadam šajā pasaulē būtu jābūt tik kvalitatīvam un drošības sajūtu sniedzošam, ka vēlāk viņu varētu šaut kaut kosmosā, un viņš to pārdzīvos. Cilvēkam nav lielāka zaudējuma dzīvē kā paša piedzimšana, tāpēc, ja izdodas pārdzīvot šo zaudējumu, esam pabeiguši pirmo svarīgāko dzīves skolu un mums izveidojas droša piesaiste. Un tas nozīmē, ka vēlākajiem zaudējumiem nebūs vairs tik lielas izredzes izsist mūs no sliedēm.

Kas īsti bērnam jānodrošina?

Bieži ir tā, ka māte ir pie bērna un rūpējas, viss it kā ir labi. Bet reāli kvantitatīvi mātes ir pat par daudz, taču kvalitatīvi – par maz. Fiziski māte rosās, kaut ko ar bērnu dara, pārtin, ēdina un midzina, bet kvalitātes nav. Un bieži vien tas notiek tieši tādēļ, ka mātei nav pietiekami drošas un labas attiecības ar vīru, sava bērna tēvu. Piemēram, regulāri atteikts sekss, vīra vainošana un tā tālāk.

Foto: Flickr.com

Bet sanāk jau, ka māte, novērsusies no vīra, ļoti pievēršas bērnam! It kā jau tas ir vēlamais?

Protams, māte ļoti pievēršas bērnam, bet ne jau viņa interesēs – savās! Viņa izmanto bērnu kā mīksto rotaļlietu. Sievišķais atkarības tips to bieži piekopj – ņem palīgos jeb, spēcīgāk sakot, izmanto bērnus. Piemēram, ja māte audzina viena, viņai ir ļoti grūti saprast, kurā brīdī viņa audzina bērnu viņa interesēs, bet kurā – izgāž pār viņu kaut kādas savas sakrājušās jūtas. Bet kopumā tas nav tik vienkāršs jautājums – cilvēku pārī vispār (ne tikai pārī “māte un bērns”) bieži nav iespējams precīzi noteikt līdzsvaru: kad es dodu tev un kad tu dod man?

Vai tad tas nav dabiski? Nevar jau nemitīgi dot…

Jā, protams, bet šis gadījums ir izņēmums – bērnam būtu jādod. Un, ja māte ir pilnvērtīgi realizējusies attiecībās ar savu vīru, viņa ir smaidoša un mierīga, tad viņa bērnu spēj uztvert kā tādu, kuram ir jādod, un pati nejusties tāpēc kaut kā grūti vai slikti. Tad bērns dabū kvalitāti un patoloģiskas atkarības risks viņa dzīvē ir minimāls.

Un otrādi? Ja ir kvalitāte, bet klibo kvantitāte, piemēram, ja māte agri atsāk strādāt? Vai varbūt tētis arī var kvalitatīvi auklēt bērnu, ja mamma strādā?

Tētis gan var auklēt bērnu, jā, ļoti labi! Mātes loma nav dzimumspecifiska, tāpēc arī tēvs var būt “laba māte”. Bet bērnam nav vajadzīgas divas mātes, vienam no vecākiem jābūt tēvam. Katrā ziņā, ja pirmajā dzīves gadā cilvēkam ielikts drošs pamats, viņš vēlāk var iepazīties arī ar sociāliem alkohola lietošanas rituāliem, bet tie viņam neiepatiksies pārlieku – arī tad, ja viņš cietīs zaudējumus. Jo atbalstu grūtībās viņš nemeklēs tik daudz ārējos objektos, kā sevī, savā drošības sajūtā jeb “mātē”, ko nēsā sev līdzi.

…un, ja šīs iekšējās drošības nav, tā jāmeklē ārējos objektos? Šķiet, tagad “ceļojuma māte” kļūst saprotamāks jēdziens! Un arī kaut kur dzirdētais salīdzinājums, ka alkoholiķis ir kā zīdainis…

Jā, tā ir. Alkoholiķis grib māti – un tas nozīmē, ka viņš dzīvo “ES” segmentā, bet nefunkcionē segmentā “CITI” un arī segmentā “KONTEKSTS” ne. Nav atbildības sajūtas – tas nekas, ka uz darbu neaiziet, ir vienalga, ko jūt sieva vai bērni, bet svarīgi ir – kā iet man! Viņam vajadzīgs atgriezties zīdaiņa uztveres periodā.

Kāpēc, piemēram, cilvēki dzer vienatnē? Jo neviens netraucē būt “bērnam”.

Kāpēc tad pēc dzeršanas nāk vainas izjūta? Ja jau reiz citi un konteksts dzērājam nav svarīgi, kāpēc nākamajā dienā pēkšņi kļūst?

Jo paģirās atgriežas sodošā māte, sirdsapziņa, tās ir morālās paģiras. Paģiras jeb abstinences sindroms jau ceļas no alkohola relatīva trūkuma. Tātad – “mīļā māte pazudusi”…

Ja alkohols neradītu paģiras, cilvēki dzertu biežāk un vairāk?

Tā daudzi domā… Ja cilvēks dzerot meklē māti, viņam jāsaprot, ka arī māte nevar būt mūžīgi dodoša, viņa ir arī moralizējoša. Vakarā, kamēr es dzeru, man ir mīļā, baltā māte, bet no rīta paģirās ierodas melnā, sliktā māte! Dzērājam vajag māti, bet vienlaikus viņš saprot, ka tas ir slikti, jo viņš vairs nav zīdainis. Tad viņš sevi lamā un, tā kā viņam ir arī fiziski slikti, sevi lamāt ir viegli! Bet, tā kā vispār ir grūti izturēt pašam sevis lamāšanu, ļoti gribas atkal to labo māti, kas ieritina azotē… un tad ir atkal jāiedzer.

Izklausās briesmīgi žēlīgi… Bet kāpēc nevar iedzert mazliet, kāpēc jāgāž iekšā litriem?

Ja cilvēkam ir bijuši lieli un nesadziedēti zaudējumi, psihē izveidojušās lielas zaudējumu krātuves, viņš nevar dzert drusku, viņam dzeras daudz. Patoloģiskas atkarības princips ir: vairāk VIENMĒR ir labāk nekā mazāk! Ja cilvēks jūt, ka viņš sāk dzert par daudz un ja citi viņam arvien biežāk saka: “paklau, kad iedzer, tu kļūsti tāds jocīgs vai riebīgs”, tā ir diagnostika, ka zaudējumu krātuves ir par dziļu. Ka varbūt vajag ar kādu aprunāties…

Vai pats ar sevi nevar aprunāties?

Lielākoties tomēr ne. Cilvēks pēc dabas ir slinks, viņam pietrūkst spēka, apņēmības, motivācijas un tā tālāk. Es, piemēram, reizi nedēļā eju uz ārstniecisko vingrošanu muguras labad – it kā jau varētu vingrot mājās pats, bet… pietrūkst tā stimula! Neticu, ka cilvēks zaudējumā var būt pats sev ārsts, glābējs un sarunu biedrs.

Un alkohols var?! Tad nu gan paradokss – pats sev nevar būt dakteris, bet alkohols var!

Jā, tā sanāk… Saruna ar sevi nešķiet tik bīstama kā ar svešu konsultantu. Bet sev jau nevar uzdot īstos jautājumus!

Interesanti, ka neviens jau nedzer kopš bērna kājas… Un nereti cilvēks arī jaunībā alkoholu lieto reti, taču pēkšņi pusmūžā sāk dzert! Ko viņš ir darījis līdz tam, kā ticis galā?

Tā arī ir – kaut kā ir ticis galā. Bieži cilvēks sāk dzert arī dzīves vidusposmā, kad, piemēram, bērni ir izauguši un aiziet savā dzīvē, vai arī pašam nākas zaudēt darbu. Jo pēkšņi saprot, ka kaut kam, kas līdz šim bijis svarīgi un aktuāli, pēkšņi vairs nav nozīmes! Cilvēks zaudē kritēriju, kas viņu motivējis gadu desmitiem. Kā zaudējums jau var tikt izjusts arī tas, ka šodiena vairs nav vakardiena.

Kas vispār ir alkoholiķis? Kā tu to definētu?

Ja sākam uzstādīt diagnozi “alkoholiķis”, notiek drusku tāda kā mātes ļaunās varas sagrābšana – teiksim, narkoloģija sagrābj alkoholiķi un laiž caur savām dzirnavām: “Tu esi alkoholiķis, tā ir slimība, kas nav ārstējama.” Narkoloģija paziņo, ka ir labāka par alkoholu, tādējādi slavinot līdzatkarības principu: atkarība ir slikta, līdzatkarība ir laba (jo alkoholiķis taču kļūst atkarīgs no narkologa!). Līdzatkarīgā māte ir labāka nekā atkarīgais dēls…

Foto: Flickr.com

Jā, bet daudzi cilvēki tā arī uzskata – ka tas ir varbūt ja ne labi, tad vismaz “labāk”! Vai tad tā nav? Labāk tāds (narkologu uzskaitē), nekā “nekāds”, vai ne?

Tā ir starpība, jā! Bet mēs nepaturam prātā, ka vispār jau cilvēkam ir tiesības dzert. Viņam ir tiesības atteikties no ārstēšanas, narkoloģijas, psihoterapijas, un – daudzi to arī izvēlas. Jo grib nodzerties! Tas arī demokrātiskā sabiedrībā būtu jāņem vērā, tam būtu jābūt arī atļautam un kaut kādā veidā pat cienītam kā izvēlei. Jo alkoholiķis ar savu dzeršanu stāsta kādu svarīgu stāstu, viņš faktiski sevi upurē. Jautājums, vai mēs to saprotam. Ja dzert ir slikti, tad tas kļūst vilinoši. Bet tas nav slikti, tikai tas rada sekas un uzliek atbildību.

Īsti nesaprotu.

Par Upuri var kļūt, kad esi zaudējis un kad ir nepieciešamība izveidot drāmas trijstūri, kurā ir Glābējs un Vajātājs. Bet ir arī tā, ka cilvēkam nevis vajag, bet viņš grib būt upuris – jo Upura lomā ir vara! Vara izveidot drāmas trijstūri. Cilvēks var gribēt sevi upurēt, tā ir svarīga lieta. Ir, kas dzer un kuri tieši grib to melno māti, kuras klēpī atgriezties, var teikt arī – lēni nomirt. Sensenos laikos mēdza teikt, ja dievi ir dusmīgi, tie prasa upuri, un tad ģimenei bija kāds no saviem locekļiem jāupurē (tikai vēlāk cilvēku upurus aizstāja ar dzīvniekiem). “O, tas ir varonis, viņš sevi upurē!” – cilvēki apbrīnoja tos, kas upurējās. Un tas joprojām ir dziļi iekšā cilvēku psiholoģijā – ja ir kāda kolektīva nelaime, kāds tiek uzaicināts mirt, un viņš grib būt upuris, kurš parasti necieš par personīgo zaudējumu, bet gan par ģimenes, cilts vai tautas zaudējumu.

Jāsaprot, ka daļa no alkoholiķiem arī ir sevis upurētāji – viņi paši nevar atbildēt, kāpēc dzer, bet, ieskatoties dziļāk viņa ģimenē un dzimtā, var ieraudzīt “caurumus”, kuri prasās tikt aizbāzti ar kādu upuri.

Un latviešiem dzimtas kokos ir diezgan daudz caurumu un zaudējumu…

Atgriežoties pie pieminētas līdzatkarības tēmas – kā jau teici, sievietes retāk dzer, tomēr attiecīgi biežāk cieš no vīrieša dzeršanas. Izplatīta un daudz aprunāta ir savādā lieta, kad sieviete, kura it kā visvairāk baidās no attiecībām ar dzērāju, tieši tādu vīru tomēr dabū! Kāpēc tā notiek?

Tam nav tik viegli pretoties, jo tas jau ir zemapziņā – senā, arhaiskā sieviete īstenībā nemaz negrib vīrieti, ar kuru vajadzēs rēķināties, kuram ir savs viedoklis un viņai to nāksies respektēt un paciest… Nonākot tuvumā sev līdzvērtīgi ar varu apveltītam vīrietim, viņa izjūt kaut ko līdzīgu klaustrofobijai. Viņai vajag savas dominēšanas sviras, pretējā gadījumā tā jūtas kā ieslodzīta. Viņa izvēlas vīrieti, kurš ir “dēla lomā”, jo ar tādu varēs manipulēt un virzīt pēc sava prāta. Atkarīgs vīrietis ir manipulējams.

-Pieņemsim, ka tā ir. Bet, kaut arī dabūjusi, ko “gribējusi”, sieva nav apmierināta utt. Sāk šķist, “ja viņš nedzertu, viss būtu labi!”

Sievas gaušanās un neapmierinātība ir tāda morāles sastāvdaļa, kā spēles elements. Jo reāli svarīgākais viņai nešķiet vis sapņi par attīstību un nākotni, bet gan drošība un kontrolējamība. Protams, ja vīrs regulāri “pillā nāk virsū”, par savas personības robežām ir jādomā, un tas nav neiespējami – izdomāt, kā dzīvot tā, lai otrs tevi nespētu traucēt.

Taču jāatceras, ka visi mēģinājumi otru pāraudzināt ir līdzatkarība. Un līdzatkarība ir sieviešu tipa atkarība – skat, man ir viens vīrietis (gluži kā bērns!), ar kuru varu sarunāties vai uz kuru varu dusmoties, lai apārstētu savus dvēseles caurumus un zaudējumus.

Man nav nemaz jādzer, jo varu “parunāties” ar savu vīru, kurš ir pillā, bet sevišķi labi, ja paģirās, kad katru vārdu var gluži kā ar cirvi iecirst smadzenēs!

-Un bērni? Sanāk tāds apburtais loks – viņi taču redz, kas notiek! Kā audzināt bērnus, lai viņiem nenāktos piedzīvot atkarības postu?

Bērns kaut kādā veidā cenšas atslogot vecākus, viņu smagumu pārnesot uz nākošo paaudzi – tātad sevi. Ja pats netiek ar to galā, arī uz saviem bērniem. Ir tā, ka līdz zināmam vecumam cilvēkam ir ļoti svarīga ģimene, kurā viņš uzaudzis, bet sevi kā no ģimenes atsevišķu subjektu viņš sākt uztvert tikai dzīves otrajā pusē. Savukārt patoloģiska alkohola lietošana līdzībās ir kā dzīvošana kopā ar māti, bet nebūt pašam sev. Tie ir seni attīstības etapi, kuros cilvēks maļas un klīst, un nevar nonākt līdz sev pašam.

Tāpēc vissvarīgākais, ko sieviete var darīt, audzinot bērnus, ir – mīlēt vīru un tādējādi nepieļaut savu incestuālo vajadzību projicēšanos uz bērnu (biežāk cieš dēli).

Ja sievietei šķiet, ka vīrs ir sliktāks nekā dēls, kaut kas nav riktīgi. No matriarhālā viedokļa dēls ir tas, kuram jāpaliek ģimenē, tāpēc vīrietis kļūst lieks! Bet monogāmā laulībā sievietei jālauž sevi un jāskatās otrādi – svarīgākais cilvēks man ir vīrs, man viņš jāizjūt kā tuvs. Ja sevi noķer pie domas, ka dēls ir tuvāks, tad ir ziepes! Jo, ja labāk patīk zīdīt dēlu, nekā gulēt ar vīru, ja dēls ir tuvāks nekā vīrs, draud iestāties tas, ko runājām – ka mammas kvantitatīvi būs par daudz, bet kvalitatīvi par maz. Turpretim, ja sieviete patiešām jūtas tuva savam vīram un abi ir vienlīdz spēcīgi, patoloģiskas atkarības risks bērnam ir minimāls.

Un tomēr nobeigumā – saki, ko tagad darīt tām mātēm, kuras šo lasa un vainas sajūtas pār viņām gāžas aumaļām? Varbūt viņas gribēja sniegt bērnam visu to labāko, bet nemācēja tikt galā pati ar sevi, bija nomākta vai tamlīdzīgi? Turklāt pagājušo nevar padarīt par esošo!

Mēs nekad nebūsim tik attīstīti, lai mums ar sevi nekas nebūtu jādara. Labāk to darīt vēlu nekā nekad. Saviem bērniem mēs nevaram iedot visu, vien to, ko esam saņēmuši no saviem vecākiem, plus to, ko esam sasnieguši paši. Ar to es gribu teikt – arī līdzatkarība ir jāārstē, kas nozīmē – no rūpēm par CITIEM jāpārslēdzas uz rūpēm par SEVI. Sieviete kļūst par egoistisku sievieti, kad atdalās no līdzatkarīgi altruistiskās mātes lomas. Tā ir tāda kā attīstības programma. Katrai sievietei uz to vajadzētu tiekties, un to es viņai novēlu!