Par savām emocijām un tām, kas nav manējās.
Esmu aizrāvusies ar stāstu par kādu zivi. Es teiktu, pat iemīlējusi savā ziņā. Un, ja es nebūtu kas esmu, es, iespējams, būtu vaļu un delfīnu glābēja kādā dabas aizsardzības organizācijā. Skatījos Oskaram nominēto dokumentālo filmu "Blackfish" par 3tonnīgu zobenvali Tilikumu, kurš nebrīvē, Orlando ASV delfinārijā, publiku izklaidēdams, un savam izmēram gauži mazā akvārijā (vannā) turēts, beigu beigās nogalinājis 2 (!) savus bezgala dzīvnieku mīlošos trenerus un vienu tūristu. Un kā es viņu saprotu! Lai cilvēkā vai dzīvniekā mostos kas labs, brīvība ir eksistenciāls nosacījums. Brīvība pārvietoties, brīvība izlemt un atbildēt par savu izvēli. Savstarpeja uzticēšanās un paļaušanās. Otra robežu un otra personīgās brīvības ievērošana ir eksistenciāla, tas ir viens no svarīgākajiem dzīves kvalitātes nosacījumiem. Dzīvniekam, protams, tieši tāpat.
Prātā nāk daudz paralēļu ar personīgo pieredzi. Savā dzīvē saskatu līdzības ar dažām skolām, kurās esmu mācījusies, un darbavietām, kurās strādājusi. Solotāji un priekšnieki man ir bijuši dažādi, bet daži nu ļoti "pateicīgi", lai es uz viņiem uzprojicētu savu izstumto agresiju. Daži pat nav spējuši atturēties, lai tiešām kļūtu pret mani subjektīvi, negodīgi un morāli agresīvi. Par šiem es noteikti kādreiz uzrakstīšu grāmatu. Kad būs laiks.
Tas attiecas arī uz bērnu audzināšanu un skološanu, - pastāv uzskats, ka bērnu STINGRI ierobežojot, var izaudzināt paklausīgu pilsoni. Tas ir absurds. Var izaudzināt labi maskētu simbolisko "slepkavu" vai "pašnāvnieku". Pārāk spiežot uz otru cilvēku, kas ir arī reizē agresijas akts pats par sevi, viņā tiek "iespiesta" un ārā no viņa "izspiesta" agresija. Tāds apburtais loks :) Psiholoģijā to sauc par projektīvo identifikāciju. Ja spiedējs sāk "spiest", viņš cenšas no sevis izspiest to, kas viņam nav vajadzīgs, tātad, viņaprāt, ir viņam slikts. Cenšas to "iespiest" otrā (uzspiest otram) un, ja tas to nepamana, kas visbiežāk tā arī ir, un agresīvi noreaģē, tad pirmais saņem "visas tiesības" otru "nogalināt" (nolamāt, novērtēt negatīvi, devalvēt, sodīt utt).
Cik bieži šo redzam attiecībās; vecāku un bērnu, pāru. Piemēram, manipulējot ar greizsirdību. Tikmēr "purina", "zāģē" otru par itkā neuzticību, kamēr otrs aiz mākslīgi izspiestās agresijas izdara gājienus, par kuriem pirmajam ir visas tiesības būt greizsirdīgam. Sieviete stāsta: "viņš mani terorizēja 4 gadus. Pārbaudīja manu telefonu, datoru, neļāva sarunāties ar citiem vīriešiem. Reiz vairs neizturēju un izmisusi izraudājos uz pleca viņa brālim. Nākamajā dienā viņš mani izsvieda uz ielas, jo viņš visu ko esot varējis iedomāties, bet ne to, ka es guļot ar viņa miesīgo brāli!"
Tāpat bieži dzirdu stāstus, kur vecāki savas psihes nevajadzīgos objektu scenšas "iespiest" bērnos un tad tur tos apkaro ar pilnu jaudu! "Viņš melo! Viņai bail! Viņam sāp! Viņš ir agresīvs!"
Projektīvā identifikācija ir neapzināts psiholoģisks process, fantāzija, kurā kāds no projicētāja patības atribūtiem (jūtas, īpašības), vai kāds psihes objekts, tiek izstumts un piedēvēts ārējam objektam- saņēmējam. (skabargu savā acī neredz, baļķi otra acī gan) Bieži vien (bet ne obligāti) neapzināti to pavada tāda projicētāja uzvedība, kas saņēmēju varētu provocēt justies un uzvesties tieši atbilstoši uz viņu projicētajam materiālam. Projektīvā identifikācija nav vis process, kurā otrs tiek lietots kā vienkāršs subjekta projicēto atribūtu “pakaramais”, bet gan process, kurā projicētais materials otrā tiek mērķtiecīgi meklēts, izcelts un attiecīgi stimulēts izpausties.
Projektīvā identifikācija var kalpot arī kā tilts uz empātiju un otra cilvēka intuitīvu izpratni, vai arī, lai labā nozīmē vadītu otra prātu un ķermeni uz izmaiņām. Pozitīvās jūtas un īpašības mēs projicējam, lai izvairītos no seperācijas, lai veidotu saiknes, vai lai noglabātu tās drošā vietā un paglābtu no negatīvajām savas personības daļām, vai arī lai “uzlabotu” ārējo objektu šādā vienkāršā projektīvās uzlabošanas ceļā. Savukārt, negatīvās savas personības daļas, bieži tiek projicētas, lai tiktu no tām vaļā. Tas notiek uzbrūkot un iznīcinot to objektu, uz kuru savas noliegtās daļas tiek projicētas.
Tātad, "pa lielam", otrā var "ieprojicēt" daudzko. Jautājums vienmēr ir otra ziņā, vai viņš to piesavinās un pirmajam par prieku atreaģē, vai ne. Apzinātības prakses ļoti palīdz šo mehānismu atpazīt un nepiesavināties neko, kas nav mans. Ja es sevi neidentificēju ar cūku, tad cūkas manī nav. Iespējams, ka tā ir, bet nav aktīva. Ja otrs manī redz manu neaktīvo cūku, tad, visdrīzāk viņam ir liela vēlme to pamodināt, lai varētu to novākt un nebūtu jānovāc pašam savējā. Tādus mēģinājumus var viegli apstādināt. Bet tikai tad, ja es labi sevi pazīstu un esmu labi apzināts.