«Psihoterapiju nav iespējams precīzi definēt.» (Corsini & Wedding, 1989;1). Tomēr «Visas psihoterapijas ir mācīšanās metodes. Visām psihoterapijām ir raksturīgs nolūks izmainīt cilvēkus – palīdzēt tiem citādāk domāt (kognitīvais aspekts), palīdzēt tiem savādāk just (afekts) un palīdzēt tiem savādāk uzvesties (biheiviorālais aspekts).» (Corsini & Wedding, 1989;5).

Visnopietnākais iemesls vērsties pie psihoterapeita ir kāds pārdzīvojums vai notikums, kas radījis emocionālas sāpes, ciešanas vai jautājumus, ar kuriem pašam lāgā neizdodas tikt galā. «Visa psihoterapija vienā vai citā veidā nodarbojas ar emocionālu sāpju un psiholoģisku ciešanu atvieglošanu. Psihoterapija cilvēkiem palīdz godīgi sastapties ar sāpēm, ciešanām un iziet tām cauri, pat ja tās sākotnēji likās nepanesamas un tāpēc no tām ir ticis bēgts» (Greenberg & Safran, 1987; VII).

Tātad, pavisam vienkārši runājot, psihoterapija ir mācīšanās process, kura rezultātā mainās cilvēka domas, uztvere, sajūtas un uzvedība, un pateicoties tam – cilvēks spēj veselīgi tikt galā ar kādu satricinājumu, emocionālu pārdzīvojumu, sāpēm vai psiholoģisku traumu, kas mudinājusi vērsties  pēc palīdzības. Lūk, tik vienkārši. Atliek vēl tikai precizēt, kas notiek pie psihoterapeita.

Psihoterapija, vienkārši sakot, ir dažas vai daudzas sarunas psihoterapeita kabinetā, kuru rezultātā cilvēks nonāk pie iepriekš minētajām pārmaiņām. Tieši šo psihoterapeitisko sarunu ilgums, regularitāte, pamatīgums un dziļums attiecīgu izglītību un prasmes apguvuša speciālista pavadībā ir tas, kas atšķir psihoterapiju no dažādām citām sarunām vai notikumiem, kas arī var sniegt cilvēkam kaut kādu atvieglojumu vai ieskatu pašam sevī.

Visi psihoterapeiti nav vienādi. Šobrīd pasaulē ir pazīstami vairāki simti atšķirīgu psihoterapijas novirzienu jeb «skolu». 

Pamatā pārstāvu psihoorganiskās analīzes virzienu. Vairāk par šo virzienu šeit.